Edinburga

1. ieraksts 09/09/2011

Šim ierakstam bija jānotiek jau pirmdien, 5. septembrī 2011, kad bija pirmā gurķu nedēļas darbadiena, bet nē – visu dienu ar Kristīni vazājāmies pa Valmieru, meklējot visādas saimnieciskas un dokumentālas lietas. Bija saulaina diena, un, ejot pa jaunā Rimi stāvlaukuma bruģi, iedomājos, ka rīt jau pacelšos virs mākoņiem, lai nolaistos mākoņos un miglā ar vēju 22 m/s. Vējš tiešām bija liels, un lidmašīnai nosēžoties, bija sajūta, ka tā tūlīt apgāzīsies uz sāniem. Bet neapgāzās, un jau pēc nepilnas pusstundas jau sēdēju vilcienā uz Glāzgovu, redzot pirmās Skotijas ainavas, un vienbrīd arī okeānu, pa logu. Nākošā solā pie galdiņa sēdēja latviešu pāris – kungs ap gadiem 50 un sieva, iespējams. Izskatījās, ka dodās uz Glāzgovu ekskursijā, bet viens otram izteica komentārus jau par to, kas aiz loga. “Jā, kur daudz aitas” vai “Tie mazie nopļautie pleķīši laikam ir golfam, jā, jā, reku velkās ar nūjām” bija dzirdams no rudiem, bet glīti apgrieztiem, matiem apaugušas pašpārliecināta latvieša mutes. Un “aiziesim uz viesnīcu nolikt somas, tad uz Makdonaldu, vēlāk iesim skatīt baznīcu un kapus, kas turpat centrā” velkot pirkstu pa izdrukātās Google Maps karti, skaidrs bija sievietei.

Glāzgovā ar savu apaļus 30 kg bagāžu (lidostā strādājošā Dace, ieraugot mana kofera svaru 20,3 kg, norādīja – vismaz 300 g jāizņem, rokas bagāžā bija precīzi 10.0 kg) nejutu izaicinājumu iet ārpus stacijas un iegrimt ielu skatu baudījumos, tāpēc uzmeklēju biļešu automātu un sēdos vilcienā uz Bristoli, kas solīja aizvest arī uz Edinburgu. Tā laikam ir vienmēr, ka maršrutā Glāzgova-Edinburga kautkur sēž latviešu meiteņu balsis un apspriež studijas Skotijā, Zanda man kādreiz stāstīja, ka tā esot, tā ir. Blakus solā sēdēja ķīniešu pārītis, kas bija iegādājies līdzi ņemamo pārtiku pārstrādātos glītos eko maisiņos, un, kad vilciens bija izbraucis no pilsētas, saiņoja ārā ļoti smaržīgas siera maizītes, un es atcerējos, ka neko vairāk par ķimeņu radziņa divām šķēlītēm ar kausēto sieru kopš rīta, neesmu ēdis; bija jau ap pieciem pēc Latvijas laika.

Iebraucot Edinburgā, nevilcinoties devos pirmajā smaržīgo bagešu tirgotavā, lai pēc nelielas iekošanas sāktu maldinošo izkļūšanu no stacijas – nebūtu iedomājies, ka no stacijas var tikt ārā, ejot pa tajā ienākošo ielu kalnā, biju spiests paplašināt savu plakano domāšanu, bet vislabāk tas darbojas, kopā ar koferiem un nelielu nogurumu. Vēl pāris manevri pa ielām, kad sapratu, kurā virzienā ir Princeses iela, un tur arī jau krievu studenti ar somām, kuri uzgrūžoties neatvainojas. 25. maršruta autobuss ved uz Heriota-Vata universitāti, to man apstiprina Lothian Buses darbinieks, un esmu laimīgs, ka ceļojums tuvojas galapunktam. Recepcijā kopmītņu atslēgas, bet Leonard Horner Hall B korpuss ir no pagalma puses,tāpēc tas atkal nāk tikai pēc divkārtējas šurp-turp ar koferiem ēkas garumā. Beidzot atrodu savas no ārpuses saskrāpētās 1.16 durvis, blakus izejai uz evakuācijas kāpņu telpu. Nav mērlenta, bet man šķiet, ka varētu būt 9.6 m2 šai burvīgai, ar bezpakešu logu (viens stikls), nolietotu galda virsmu, pleķainu krēslu un stacionāro telefonu aprīkotai istabiņai. Mani fascinē sienu apdare – nešuvots ķieģeļu mūris krāsots balts, bet kopumā ārsienas tikai 250 mm, man šķiet, starpsienas varētu būt vispār pusķieģelis. Energoefektivitātes pasākumi, izskatās, šajā valstī nav viesojušies. Dzīvoklītī astoņas istabiņas, uz kurām 2 atsevišķas virtuves, no kurām manējā visu laiku aizslēgta – ar istabiņas atslēgu tiek iekšā. Virtuvēs klusums, divi ledusskapji tikai sarūcas savā starpā, un kad es aizeju, tējkannai uzrodas šis tas sakāms. Izskatās, ka bez manis tur ievācies ir tikai viens cilvēks – aizņemts viens plauktiņš ledusskapī ar skandināvu konserviem, kolu un pienu un skapītī krūzīte ar galda piederumiem.

2. ieraksts 10/09/2011

Ieeja universitātes galvenajā ēkā

Tā kā pirmajā ierakstā tālāk par pirmo dienu netiku, kas notika otrajā dienā, pamazām jau sāk aizmirsties, tātad varbūt nemaz nav tik svarīgi. Atceros tikai pirmo nakti – gulēju kā nosists, pareizāk sakot – neatceros, ja jau kā nosists. Nākošā dienā zondēju apkārtni, komplekss te diezgan liels – izvietots uzreiz aiz pilsētas apvedceļa, bet teritoriāli skaitās Edinburgā, pat lauki un lauku saimniecības krietni ārpus pilsētas šajā virzienā saucās Edinburga. Pats komplekss ļoti zaļš, burtiski, vietām var justies kā mežā, pļavā, laukos vai pie ezera; centrā galvenā ēka, kurai kā stari uz visām pusēm plešas dažādas fakultātes, kopmītnes, sporta centrs u.c. ēkas. Apkārt ierīkoti glīti zālāji, celiņi, tiltiņi, kas papildināti ar eksotiskām augu sugām, kur daži izskatās kā rabarberi ar piecreiz lielākām lapām kā pie mums un kā Zviedrijas karaļa stādītās priedes ar saknēm uz augšu.

Heriota-Vata universitātes kompleksa shema

Manas kopmītnes atrodas blakus Džordža Heriota spārnam un Veselības centram, līdz galvenai ieejai universitātē jāiet divas minūtes. (Kartē apzīmētas ar burtu “m”.)

Leonard Horner Hall - mana dzīvesvieta

Ieeja manā kopmītņu spārnā

Zāliens

Ap zālienu un caur eksotisku koku parku izveidots celiņu tīkls

Dīķim cauri plūstoša upīte

Eksotiski augi pie lekciju teātra ēkas

Tiltiņš pie dīķa

Dīķis

Libānas ciedrs

 Kopumā kompleksā izstrādāti vairāki maršruti ar ceļvežiem, piemēram, augu, putnu, vēsturiskā taka. Ēku augstums nepārsniedz četrus stāvus, un tās būvētas, lai harmoniski iekļautos apkārtējā vidē. Visprecīzāk to visu varētu  raksturot vārdu salikums: plānota ainavu arhitektūra.

3. ieraksts 18/09/2011

Kā izrādās, bloga rakstīšana prasa sistemātisku pieeju, ko, neskatoties uz to, ka esmu prom no izcelsmes valsts, draugiem un mīļajiem, ir diezgan grūti ievērot. (Tagad tāda atskaitīšanās un taisnošanās bla, bla, bla.) Bet, ļoti iespējams, ka, ja nebūtu sistemātiska bakstīšana no savējo puses, šis ieraksts šādi nesāktos, vai sāktos ap Mārtiņiem, vai Ziemassvētkiem, vai vispār bla, bla, bla. Vienvārdsakot, paldies Jums! Par to arī pacelsim! (Kājās jāceļās?)

.. tā bija, man šķiet, otrā nakts, pie Jums jau rīts – tā ap septiņiem, un dažs labs jau lika ūdeni kafijai vai lēja pienu uz brokastu pārslām, bet te – ļoti agrs rīts, un es pamodos no dīvainas skaņas – kā ātrā palīdzība, kā policija, nē – tā bija ugunsdzēsības trauksme. Paga, kas, ko tagad – pavēru durvis uz gaiteni – tur pie sienas piestiprinātais zvaniņš kliedza vēl skaļāk, tikai citā frekvencē un mirgoja uzbudinoši sarkans. Uztraucoši, zini. Sākumā būdams uz tādas mierīgas nots, atcerējos gāzesvada sprādzienu Valmierā, kad cilvēki sirēnu pavadībā steidzās pamest pilsētu, un pēc tam pirmdien darbā kolēģa mierīgi stāstītais: “Pamostos, jā, kautkāds troksnis, izeju uz balkona, visi kautkur nesās, domāju: kas varētu būt noticis? Kāda katlumāja uzgājusi gaisā? Gāze? Nu, un kas tad var notikt? Ja jau ir noticis, tad lai ir. Sprāgt? Nu kas tad te Valmierā vispār var uzsprāgt? Duriki, kautkur nesās. Nē, nu interesanti, kautkas pie mums vismaz notiek!” Kautkur cita gaiteņa gala klaudzēja durvis, augšējā stāvā dimdēja soļi, visi steidzās ēku pamest, beidzot sapratu. Bet dūmu nebija, un nebija arī uguns. Nu labi, nodomāju, kompānijas pēc paspēlēsim trauksmi 65. studentu bataljonā. Tā, kas jāķer, kas jāņem līdzi, kur kalašņikovs, bikses, zābaki!!! Uztraukums pamodās. Kautkur gaudojošai sirēnai fonā sadzirdēju savus sirdspukstus, gluži kā lecot ar izpletni un atskārstot, ka esmu izmests tieši virs Lielupes, bet instruktors pirms tam stāstījis: ja iekritīsiet upē – izredzes izglābties ir vienlīdzīgas ar nulli. Ātrumā jau neienāk prātā, ka ir ierēķināts vējš, kas aiznesīs tevi ar visu izpletni pļavā, jā paga, vējš – tas bija otrs lielākais ienaidnieks ugunsdzēsējiem, kas uguns izplatīšanās ātrumu palielina vairākas reizes – civilā aizsardzībā kādreiz mācīja vecais pasniedzējs Šķepasts. Kur pase, tā somiņā, kartes, maks ir, jaka, kurpes plikās kājās, atceros to sajūtu – kā tikko gulējuša cilvēka kailās pēdas ieslīd aukstās ādas kurpēs, katrā ziņā daudz patīkamāk nekā mostoties sešos no rīta mežā, mīnus piecpadsmit grādu salā un nevarot dubultvilnas zeķes pusstīvo kāju dabūt pilnīgi sasalušā un nelokāmā zābakā, daudz patīkamāk tas bija. Bet tās paralēles ar zemessardzi zemapziņā ir ļoti paralēlas. Atslēgas! Atslēgas, kur ir atslēgas? Bez atslēgām nekur, jo arī ja viss šeit pēc brīža nebūs pārvērties pelnos, iekšā tikt nevarēs, jo visas durvis šeit ir uz “šleperi”, nē, tualetes durvis nav, bet virtuves gan, un visu laiku ciet, nerunājot nemaz par istabiņas durvīm – bez atslēgas uz tualeti nē – tad jau vispār labāk neiet! Ā, tepat zem avīzes ir, tā viss, pazūdu! Savākšanās punkts ir zālienā pie ieejas, blakus studentu apvienības ēkai. O, tur jau krietns pulciņš ar iemītniekiem raibu raibiem no dažādām pasaules malām, dažādās pidžambiksēs un pidžamkreklos, naktskreklos. Kopmītņu bloka vecākais Bils norāda, lai tikko pamodušās nācijas pavirzās vairāk prom no ēkas. Tad pa kādam vēl izskrien pa izejas durvīm. Ei, kur tu, nāc atpakaļ, Bils sauc kādam, kas tikko izskrējis ārā, steidz atgriezties. Tūlīt nāc atpakaļ! Tur nedrīkst! Bet neapdomīgais ir neapturams. Vai nu steidz glābt kādu biedru vai pēc pases aizskrēja. Bet Bils pakaļ neskrien, viņam nav atļauts, viņam jāpaliek ar pārējiem, jāuzmana evakuācijas plāns, jādod rīkojumi. Pa to starpu pie manis pienāk kāda meitene un jautā, vai es gadījumā neesot no 116B? Jā, es esmu, jā, es arī no tā paša gaiteņa, es tevi pa dienu redzēju, mani sauc (*&(_ -)_*&**(& (es atvainojos, pareizāk sakot, man viņai būs jāatvainojas, kad satikšu, ka esmu aizmirsis kā viņu sauc). Un kā tevi? No kurienes tu esi? Ā?! Kur tas īsti ir? Pirmo gadu? Bakalaurs. Maģistrs? Pie jums arī līst lietus? Tas ir tādā pašā attālumā no Ziemeļpola kā Edinburga, jā, jā, kas tas bija par vārdu? Nu katrā ziņā saproti, ko es domāju. Parādījās ugunsdzēsēju mašīna ar mirgojošām zilām ugunīm. Bet dūmi nenāca ne no D bloka, ne no A bloka puses. Vēl nedrīkst iet iekšā, Bils atkal uzsauc kādam pārdrošajam. Šoreiz viņu klausa, ja jau pat ugunsdzēsēji atbraukuši. A kurā virtuvē tu gatavo? Jā, interesanti, ka divas virtuves nevis viena liela? Un kā tās durvis – vienmēr aizslēdzas! Vienreiz gāju naktskreklā uz universitātes recepciju – pa taisno no dušas, stāsta meitene, kas izrādās atceļojusi no Honkongas, lai studētu tekstilu un dizainu. Vēss. Daudzi drebinās, tikko izcelti no gultas un pakļauti Skotijas nakts vēsajam vējam. Ih, un apklusa. Uguns neparādījās, dūmi nebija, signalizāciju atslēdza. Jā, tagad var iet iekšā, Bils apstiprina un pidžammotajā pūlī parādās apmierināta murdoņa, un visi veļās atpakaļ savās kajītēs, lai ieritinātos nu jau atdzisušajās poliestera segās. Hm, pirms vēl esmu aizmidzis, atceros, jāuzzvana Kristīnei, ka tik nav aizgulējusies – “Es atvainojos?!”, skan jau diezgan mundra balss, izrādās mēs reizē cēlušies.

Un kas tad bija par iemeslu, kas tur dega vai nedega? Vai tā nebija kopmītņu iemītnieku iepazīšanās akcija?

Pēc nedēļas bija sapulce par uzvešanos kopmītnēs, kurā arī izmeta, ka kāds pēc ballītes atgriezies bez atslēgām, nav ticis iekšā un gribējis visus pasveicināt no rīta – iedarbinājis trauksmi. Jautri. Bet būšot trauksme nākošnedēļ, un tie, kas neskries ārā, tiks sodīti. Jo katru gadu degot, un tas ir nopietni. Jābūt gataviem pamest siltās gultas.